Saskaņā ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) tīmekļa vietni, tās misija ir atbalstīt demokrātiju un tirgus ekonomiku. Saskaņā ar Atlantijas padomes tīmekļa vietni, tās misija ir veselīgas demokrātiskas sabiedrības veicināšana. Abas ir vērstas galvenokārt uz bijušajām padomju valstīm. Tomēr ir sens teiciens “darbi runā skaļāk par vārdiem”, ko policija, regulatori, žurnālisti un aktīvisti Rietumos, šķiet, ir aizmirsuši.
Apgalvojums, ka ERAB un Atlantijas padome cīnās par demokrātijas veicināšanu, ir absurds, ņemot vērā to, ko tās nodarīja Latvijai. Un tagad viņi varētu atkārtot šo stratēģiju Ukrainā.
Lasot galvenos medijus, varētu domāt, ka Latvijas valdība, ERAB un Atlantijas padome cīnās ar naudas atmazgāšanu un ka Latvija ir Ukrainas sabiedrotā. Latvija, iespējams, maksā simtiem regulatoru, lai katru gadu pētītu desmitiem tūkstošu banku darījumu, tomēr tas nenozīmē, ka viņi cīnās pret naudas atmazgāšanu, ja nav kriminālvajāšanas. Latvija varētu sūtīt segas trūcīgajiem ukraiņiem, tomēr tas nenozīmē, ka Latvija atbalsta Ukrainu, ja Ukrainu izlaupīs valdības finansēti baņķieri Latvijā.
Nopludināts 2010. gada Nomura ziņojums parādīja, ka ERAB izmanto ja krāpšanu, lai piesegtu manu 2005. gada trauksmes celšanu pret Latvijas Parex bankas aktīvu piesavināšanos. Nīderlandes parlaments (pēc mana lūguma) 2014. gadā apstiprināja, ka tā ir taisnība. Un tad Eurostat un Latvijas valdība atzina, ka nevērtīgā aktīva privatizācija ir slepeni atgriezeniska. Latvijas valdība apvērsa privatizāciju, liekot zaudēt aptuveni simts miljonus eiro papildu vairākiem miljardiem eiro, kas zaudēti, jo bankas aktīvu vērtība bija krietni mazāka par uzskaites vērtību. Tikmēr Spānijas tiesa identificēja Parex kā galveno naudas atmazgāšanas banku Vladimira Putina “Tambovas mafijai”, kas ir slepkavnieciska heroīna un ieroču kontrabandas organizācija. Daži no Parex viltotajiem aktīviem bija “aizdevumi” ar Tambovu saistītiem cilvēkiem, kas tika organizēti mērķtiecīgi, lai aizņēmējiem nebūtu jāatmaksā.
Neviena no šīm atklāsmēm nekādi neietekmēja ne bijušo Latvijas premjeru Ivaru Godmani, kurš bankas sabrukumā vainojis ASV, ne bijušo Latvijas premjeru Valdi Dombrovski, kurš vainoja Zviedriju. Atlantijas padome izvēlējās atbalstīt Zviedrijas stāstu, un Atlantijas padomes kolēģis Anderss Aslunds kopā ar Dombrovski sarakstīja grāmatu par šo mītu.
Pēc tam Atlantijas padomes pārstāvis Aslunds publicēja rakstu, kurā slavēja AB LV Bank, kas ir viena no Parex pēctecēm, par cīņu ar naudas atmazgāšanu. Viņš to izdarīja tieši pirms ASV Valsts kase iekļāva ABLV melnajā sarakstā par cita starpā palīdzību Ukrainas izlaupīšanā. Šo rakstu slepeni pasūtīja Latvijas valdība ar Atlantijas padomes kolēģes un Blue Star Strategies lobistes Sallijas Peinteres starpniecību, kura agrāk bija Parex lobētāja. Pazīstu Peinteri , un pēc viņas panākumiem, piesedzot manu trauksmes celšanu pret Parex, Latvijas valdība viņu nolīga ABLV aizsardzībai.
Citas norises bija sirreālas. Latvijas valdība Peinterei un Dombrovskim piešķīra augstus valsts apbalvojumus par Latvijas glābšanu, lai gan viņi tiešām darīja pretējo. Latvijas valdība uz divdesmit mēnešiem ieslodzīja tautasdziesmu dziedātāju, jo viņš protestē ja pret Parex izlaupīšanu, kur viņš (pareizi) vainoja krievu mafiju. Mana trauksmes celšana gandrīz pilnībā tika cenzēta no plašsaziņas līdzekļiem, lai gan krāpšana iedragāja valsts ekonomiku. Vienā gadījumā zvanītājs radio raidījumā jautāja populāram žurnālistam par manu trauksmes celšanu. Šis ir viens no žurnālistiem, kurš atbalsta Dombrovska stāstu, ka Zviedrija izraisīja ekonomisko krahu un Dombrovskis palīdzēja Parex, lai glābtu Latviju no Zviedrijas. Žurnālists zvanītājam atbildēja, ka mans vārds ir joks un es esmu viltus persona. Pēc tam valdība viņam piešķīra augstu valsts apbalvojumu arī par izcilību žurnālistikā.
Nekas no šādas valdības rīcības nebija racionāls, vismaz virspusēji. Valdība būtu varējusi atmaskot, iesūdzēt tiesā un saukt pie atbildības cilvēkus, kas atbildīgi par Parex sabrukumu, un atgūt zaudēto naudu. Bet tā vietā valdība iztērēja miljardiem eiro krāpnieciskos veidos, lai aizsargātu Parex blēžus, tādējādi radot ekonomisku postu valstij.
Tikmēr krāpšana turpinās. Viltus ERAB ieguldījums Parex bankā tika pārvērsts jaunā investīcijā otrā Parex tiesību pārņēmēja bankā Citadele. Eurostat ziņojumā, ko lasa tikai daži cilvēki un vēl mazāk cilvēku saprot, ir minēts, ka arī šis ieguldījums ir slepeni apvērsts un tāpēc arī ir viltots. E RAB nemaksā, lai ieguldītu bankā Citadele kā parasts investors. Tā vietā Latvijas valdība slepeni maksā ERAB, lai tā izliktos, ka iegulda bankā Citadele, tādējādi radot vēl lielākus zaudējumus Latvijas nodokļu maksātājiem. Šķiet, ka mērķis ir apmuļķot vērotājus, ka ERAB ir uzticējusies Citadele. Lielākā daļa vērotāju pieņem, ka ERAB atbalsta caurskatāmību un demokrātiju, kas izskaidro, kāpēc Citadele varēja iegūt USD korespondentkontu, kamēr pārējās bankas Latvijā to nevar. Paturiet prātā, ka bankā Citadele joprojām ir tie paši darbinieki un klienti no vecās Parex un ABLV, jo neviens netika saukts pie kriminālatbildības par naudas atmazgāšanu un piesavināšanos.
Kamēr tas notika, Latvijā tika izveidots jauns briesmonis: OIK. Šī ir sistēma, kurā Latvijas patērētāji nemaksā tieši par enerģiju, bet valdības izvēlēta starpnieku kompāniju grupa saņem daļu naudas. OIK izmanto to pašu čaulas kompāniju tīklu, ko izmantoja vecais Parex un ko vēlāk izmantoja ABLV, Citadele un Danske Estonia. Caur šo tīklu, kas, šķiet , saistīts ar veco VDK un Putina pašreizējo valdību Krievijā, plūduši simtiem miljardu dolāru.
Tādējādi mēs nonākam pie Dombrovska politiskā sabiedrotā un pašreizējā premjera Krišjāņa Kariņa. Viņš bija iesaistīts 2009. gada Parex krāpšanā, kas tika no vērsta 2014. gadā, un 2010. gada krāpšanā Bankā Citadele, kas vēl nav novērsta. Viņa partija 2018. gada nacionālajās vēlēšanās saņēma tikai 7% balsu, tomēr valdība atstādināja vēl divus populārus politiķus no valdības ministru amata, paziņojot, ka viņi nav piemēroti pieejai “valsts noslēpumam”, un tāpēc Kariņš kļuva par premjerministru, lai gan vēlēšanās zaudēja. Tas ir turpinājums vecai stratēģijai, jo valdība arī izmantoja “valsts noslēpuma” likumu, lai piecus gadus piesegtu viltus Parex privatizāciju. Citiem vārdiem sakot, valdība izmanto nepatiesu grāmatvedību, lai palīdzētu oligarhiem nozagt naudu no nodokļu maksātājiem, un uzskata to par valsts aizsardzības jautājumu.
Abi diskvalificētie kandidāti vēlējās OIK sistēmu apturēt, tomēr sistēma turpinās arī tagad, jo Kariņš ir premjers. Kāpēc Kariņš vēlas turpināt OIK darbību , ja tā ir acīmredzama korupcija un krāpšana? Varbūt ir saistība ar noslēpumaino miljonu eiro pārskaitījumu no Kipras premjeram un viņa sievai, kas, šķiet, nāca no Vladimira Silkina, bijušā Maskavas Īpašuma departamenta priekšnieka un Putina līdzgaitnieka.
Vēl viens satraucošs jautājums ir valdības attiecības ar Ukrainas Burisma, gāzes kompāniju, ko izveidoja Ukrainas valdības darbinieks, kurš kļuva par miljardieri. Ar Privatbank meitas uzņēmuma Latvijā starpniecību Burisma pārskaitīja naudu Hantera Baidena uzņēmumam Rosemont Seneca. Burisma izmanto Atlantijas padomi un Blue Star Strategies, lai pārliecinātu Vašingtonu, ka Burisma nav korumpēta. Tas ir interesanti, jo Kariņa vadībā arī Latvija izmanto Atlantijas padomi un Blue Star Strategies, lai pārliecinātu Vašingtonu, ka Latvija nav korumpēta. Ja Burisma un Latvija nav korumpētas, tad kāpēc lai tās maksātu miljoniem dolāru, lai pārliecinātu Vašingtonu, ka tās nav korumpētas.
Kas Atlantijas padomei par to visu ir sakāms? Nekas. Atlantijas padome ir klusējusi par skaidriem savas korupcijas pierādījumiem. Taču Atlantijas padome ir skaļi runājusi par citu līdzīgu situāciju. Ukrainas enerģētikas kompāniju Naftogaz jau daudzus gadus saista ar korupciju, to izlaupījuši Putinam lojāli gangsteri, kas to izmantojuši demokrātijas un neatkarības graušanā Ukrainā. Bet tagad Naftogaz ir jauns finansējums: no ERAB! Atlantijas padome saka, ka tas ir pierādījums tam, ka Naftogaz vairs nav korumpēts uzņēmums un to nekontrolē Putins. Kā gan kāds tam var noticēt, ņemot vērā to, ko ERAB tika pieķerta Latvijā, piesedzot cilvēkus, ka stāv aiz Parex, ABLV, Citadeles un OIK? Jebkurā gadījumā mītu veidošana turpinās, Atlantijas padomei un ERAB pārpludinot plašsaziņas līdzekļus ar pozitīviem stāstiem par to, kā viņi cīnās par caurredzamību un demokrātiju.
Visbeidzot, Latvija un Ukraina abas izmanto jaunu triku, lai apmānītu Rietumus. Abas valstis izveidojušas īpašas tiesas augsta līmeņa finanšu noziegumu apkarošanai.
Starptautiskie aizdevēji ir apšaubījuši, kāpēc Latvijā un Ukrainā arvien tiek atklāti masveida korupcijas naudas izkrāpšanas gadījumi, tomēr neviens netiek saukts pie atbildības. Ko dara tūkstošiem Latvijas un Ukrainas prokuroru? Par dažām korupcijas veida izkrāpšanām tiek ziņots mediju virsrakstos abās valstīs. Par tiem prokuroriem noteikti ir jāzina. Tomēr nav nekādas rīcības. Mēs dzirdam tikai vārdus par notiekošo korupcijas novēršanu, kas patiesībā nenotiek. Kaut arī cenšoties izskaidrot starptautiskajiem aizdevējiem, kāpēc viņiem būtu jāturpina vairāk aizdot Ukrainai un Latvijai, kaut arī nauda tiek nozagta, abas valdības nāca klajā ar vienu un to pašu stratēģiju, lai izskatītos, ka tiek vērsta pretdarbība. Abas valstis paziņoja, ka esošie prokurori nevar saukt pie atbildības lielos noziedzniekus, izmantojot esošās tiesas (tā nav taisnība), un tāpēc teica, ka ir jāizveido jaunas īpašas tiesas (tas dos blēžiem vēl pāris gadus, lai nozagtu vairāk naudas).
Latvijā tieslietu ministrs Jānis Bordāns 2019. gadā sāka veidot īpašu ekonomisko noziegumu tiesu. Tiesa tikai tagad sāk darbību, tomēr vēl neko nav izdarījusi. Protams, Bordāns, kurš bija biznesa partnerattiecībās ar diviem krieviem, kuri Parex sabrukšanas laikā saņēma krāpnieciskus aizdevumus no Parex, apzinās, ka īpašas tiesas izveide nebija nepieciešama, jo esošās tiesas varēja izskatīt šīs lietas. Piemēram, Bordāns zina, ka ERAB – Parex un ERAB – Citadele privatizācija bija krāpšana, un to var pierādīt jebkura tiesa. Rietumi, kā parasti klausoties vārdos, bet nepamanot rīcības trūkumu, līdz šim tiek apmuļķoti.
Tas atspoguļoja centienus Ukrainā, kas 2019. gadā arī izveidoja īpašu ekonomisko noziegumu (“augstas korupcijas apkarošanas”) tiesu. Šī tiesa ir cietusi no juridiskiem izaicinājumiem un nav ielikusi cietumā nevienu oligarhu. Tomēr tās pastāvēšana tika izmantota kā pamatojums, lai Starptautiskais Valūtas fonds turpinātu aizdot Ukrainai vairāk naudas. Šis SVF finansējums ir pretrunīgs, jo oligarhi nozog naudu no Ukrainas tikpat ātri, cik SVF to piešķir . Lielākā šīs “augstās pretkorupcijas tiesas” aizstāve ir Atlantijas padome. Tomēr, tāpat kā līdzīga tiesa Latvijā, tā nav nepieciešama, jo esošo tiesu sistēmu varēja izmantot pret oligarhiem, un tāpēc tā atkal šķiet kā kavēšanās taktika. Ja Atlantijas padome patiešām vēlējās novērst problēmas gan Latvijā, gan Ukrainā, tad tā varēja paziņot, ka ERAB – Parex privatizācija bija krāpnieciska un ļāva Parex darbībai pārcelties uz ABLV Bank, kas pēc tam palīdzēja Viktoram Janukovičam un Sergejam Kurčenko izlaupīt Ukrainu, un tas viss kopā ir galvenā noziedzīgā rīcība, kas divpadsmit gadu laikā kopš ERAB – Parex darījuma parakstīšanas ir izraisījusi abu valstu nabadzību.
Ja ERAB un Atlantijas padome patiešām vēlas cīnīties pret Putina mafiju, tostarp banku piesavināšanos un naudas atmazgāšanas aktivitātēm , tādējādi ienesot īstu demokrātiju Latvijā un Ukrainā, tad tās to var pierādīt, atzīstoties jau izdarītajā, par ko tik un tā liecina Eurostat dokumenti. Tas izkropļos Putina mafiju, ne tikai slēdzot Putina darbību Latvijā un Ukrainā, bet, iespējams, arī novedot pie izmeklēšanas par ERAB “investīcijām” citās valstīs. Darbi runā skaļāk par vārdiem, un ERAB un Atlantijas padome varētu to paveikt jebkurā brīdī , tādējādi beidzot izdarot to, pie kā tām bija vajadzējis strādāt visus šos gadus, kamēr plauka meli un piesegšana.