Rūdīts blēdis kļūst par Eiropas Komisijas izpildviceprezidentu

Džons Kristmass (John Christmas), izraidītais Parex bankas bijušais darbinieks un trauksmes cēlājs

English and Russian translations available

Varbūt Kremlis domāja, ka viņa zēniski nevainīgais izskats būs ideāls aizsegs?

Valdis Dombrovskis bija Latvijas premjerministrs laikposmā no 2009. līdz 2014. gadam. Svarīgākais brīdis viņa premjerministra karjerā bija vienošanās parakstīšana 2009. gadā, saskaņā ar kuru Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (ERAB) kļuva par nesen glābtās un nacionalizētās „Parex” bankas akciju daļas īpašnieci. Ikviens var YouTube vietnē noskatīties videoklipu, kurā redzams, ka viņš paraksta šo dokumentu.

Dombrovskis un ERAB apgalvo, ka ERAB veica ieguldījumus „Parex” bankā pēc tam, kad padziļinātās finanšu izpētē tika konstatēts, ka „Parex” ir vērtīga banka. Viņi apgalvo, ka „Parex” bija nozīmīga banka vietējā tirgū, kas apkalpoja gan vienkāršos Latvijas iedzīvotājus, gan uzņēmumus. ERAB darījums bija signāls valsts obligāciju pircējiem, ka „Parex” aktīvi ir stabili, ka Latvija ātri atmaksās „Parex” bankā ieguldīto naudu un ka Latvija var bez problēmām iestāties eirozonā, savukārt Eiropas Centrālā banka (ECB) iegādājas lielāko daļu Latvijas obligāciju. Taču galvenais glābšanas aizdevuma mērķis bija palīdzēt čaulas kompāniju noguldītājiem izņemt naudu no „Parex”, lai pēc tam to noguldītu „ABLV Bank”.

Tās bija satraucošas ziņas Latvijas uzņēmējiem, jo ​​nevienam nebija noslēpums, ka „Parex” bankā naudu atmazgāja Krievijas mafija un klienti no pārstāvniecībām Maskavā un Kijevā. Es cēlu trauksmi un izplatīju informāciju par fiktīviem aizdevumiem labi zināmām kriminālām autoritātēm, rezultātā es sāku saņemt draudus un biju spiests pamest valsti. Starptautiskai pretkorupcijas organizācijai „Transparency International” paziņojot korupcijas uztveres indeksu, šīs organizācijas Latvijas nodaļas direktora teiktais saistībā ar „Parex” bija īss: „„Parex” simbolizē mums Latvijā esošās korupcijas problēmas.” Spānijas tiesas dokumentā par Tambovas grupējuma tiesas prāvu norādīts, ka galvenie naudas atmazgātāji izmantoja saistītus kontus „Parex” bankā. Tā kā ar Vladimiru Putinu saistītais Tambovas organizētās noziedzības grupējums nodarbojas ar narkotiku un seksa verdzības sutenerismu  un, iespējams, arī noorganizēja bijušā VDK virsnieka Aleksandra Ļitviņenko un uzņēmēja Aleksandra Perepiličnija slepkavības Londonā, ir grūti saprast, kāpēc Latvijas ekonomikai bija svarīgi glābt čaulas kompāniju kontus „Parex” bankā. Latvija būtu varējusi ļaut „Parex” bankai bankrotēt, norakstot zaudējumos līdzekļus, kas piederēja šiem desmitiem tūkstošu čaulas kompāniju. Un Latvija būtu varējusi iesūdzēt tiesā auditoru kompāniju „Ernst and Young”.

Īpaši pārsteidzošs ir tas, ka ERAB padziļinātajā finanšu izpētē neatklājās ne piesavināšanās, ne krāpšana, kaut arī izsmeļoša informācija par piesavināšanos un krāpšanu „Parex” bankā ir brīvi pieejama internetā. Tur var izlasīt par fiktīvajiem aizdevumiem, par kuriem cēlu trauksmi un kuri, kā izrādījās, arī bija fiktīvi, jo šie paši aizdevumi vēlāk tika atzīti par zaudējumiem. Turklāt žurnālisti atklāja vēl kliedzošākus faktus par fiktīvajiem aizdevumiem, piemēram, divi lieli aizdevumi tika piešķirti diviem labi pazīstamiem Tambovas kriminālā grupējuma biedriem, ar nolūku noformējot aizdevumus tā, lai aizņēmējiem tos nevajadzētu atmaksāt.

Vai stāsts ir jau gana šokējošs? Tas vēl nav viss, satraucošākie fakti vēl tikai sekos.

2010. gadā Latvijas valdība un ERAB sadalīja „Parex” banku „sliktajā bankā” ar nosaukumu „Parex” (kas vēlāk kļuva par „Revertu”) un „labajā bankā” ar nosaukumu „Citadele”. Toreiz viņi atzina, ka puse no aktīviem bija sliktie aktīvi, nonākot pretrunā ar saviem izteikumiem gadu iepriekš. Tāpat nopludinātā informācija liecināja, ka Dombrovska darījums ar ERAB bija krāpniecisks. Patiesībā ERAB neko neinvestēja Parex bankā, bet Dombrovskis viņiem samaksāja, protams, izmantojot mūsu naudu, lai uz laiku piesegtu piesavināšanos un krāpšanu.

Tomēr ar zviedru žurnālista Andersa Aslunda palīdzību, kurš, kā vēlāk izrādījās, bija Latvijas valdības algu sarakstā, Dombrovskim izdevās palaist jaunu „pīli”, lai izskaidrotu notikušo. Tagad viņš apgalvoja, ka tās bija zviedru bankas, kas izraisīja Latvijas ekonomikas sabrukumu, izveidojot aktīvu burbuli, un ka „Parex” banka sabruka tieši šī aktīvu burbuļa dēļ, bet Dombrovskis izglāba „Parex” banku, lai paglābtu Latviju no zviedriem. Šis stāsts ir absurds, apgriežot kājām gaisā notikumu hronoloģiju. Vispirms „Parex” banka tika izlaupīta, tad valdība iepludināja „Parex” bankā miljardiem eiro, un tikai tad valsts ekonomika sabruka, reaģējot uz bankas glābšanas pasākumiem. Zviedrijai ar to vispār nebija nekāda sakara, tomēr arī zviedru investori Latvijā pazaudēja daudz naudas. Diemžēl Latvijā bija pietiekami daudz cilvēku, kas ticēja Dombrovskim, tāpēc viņš varēja turpināt uzvarēt vēlēšanās.

Pēc gadiem ilgiem un diezgan neveiksmīgiem centieniem piesaistīt mediju uzmanību krievu mafijas lomai „Parex” lietā, jo vairums mediju nolēma pieturēties pie fiktīvās „zviedru versijas”, 2014. gadā man beidzot izdevās panākto to, ko es nodēvēju par izlaušanos. Es satiku Nīderlandes parlamenta locekli Pīteru Omcigu un pārliecināju viņu lūgt Nīderlandes parlamentu apstiprināt, ka noplūdusī informācija bija patiesa un ka Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka ar Dombrovska līdzdalību privatizēja „Parex” fiktīvi. Tad mēs lūdzām ES statistikas biroju „Eurostat” piespiest Latviju labot savus finanšu pārskatus līdz fiktīvās privatizācijas brīdim. Tas tika plaši atspoguļots Nīderlandes plašsaziņas līdzekļos, tomēr žurnālisti ārpus Nīderlandes jaunatklātos faktus ignorēja.

„Eurostat” atsūtīja Omcigam smieklīgu atbildi, kuru būtu vajadzējis nopublicēt „Financial Times” un „Wall Street Journal” pirmajā lappusēs, lai brīdinātu visus pasaules investorus nepirkt Eiropas obligācijas. Šo vēstuli var izlasīt manā vietnē www.LawlessLatvia.com. „Eurostat” rakstīja, ka, pirmkārt, viņi zina par fiktīvo privatizāciju un, otrkārt, ka Latvija ir lūgusi Eurostat „neizpaust šo konfidenciālo informāciju”. Citiem vārdiem sakot, „Eurostat” neuztrauc tas, ka korumpētas Eiropas Savienības dalībvalstis iesniedz nepatiesas finanšu deklarācijas, tādējādi krāpjot investorus, kas vēlas iegādāties obligācijas.

Latvijā Dombrovskis jau vairs nebija premjerministrs, jo viņš bija ceļā uz Briseli. Viņa vietu bija ieņēmusi jauna premjerministre Laimdota Straujuma. Uzzinot jaunumus no Nīderlandes, viņa atzina, ka 2014. gada beigās privatizācija tiks atcelta, tādējādi atzīstot arī to, ka šī privatizācija ir bijusi fiktīva. Viņa sacīja, ka uz līgumu par īpašuma nodošanu atpakaļ sākotnējam īpašniekam, kas bija 2009. gada pārdošanas līguma neatņemama daļa, tika attiecināts valsts noslēpuma statuss, tāpēc ikviens žurnālists, kurš laikposmā no 2009. līdz 2014. gadam būtu publicējis patiesos datus par Latvijas ieņēmumu un parādu apjomu, būtu ticis pakļauts kriminālvajāšanai. Vēlāk izrādījās, ka Latvijas Finanšu ministrija bija slepeni maksājusi žurnālistiem, lai rakstos par valdības finansēm viņi iekļautu ministrijas norādītos skaitļus. Citiem vārdiem sakot, žurnālistiem bija jāpieturas pie Dombrovska „zviedru versijas”. Viņi nevarēja rakstīt ne par atmaskojošo informāciju, ko biju sniedzis, ne par ERAB pasākumiem šīs informācijas slēpšanai, jo pretējā gadījumā viņiem būtu jānonāk cietumā.

Neskatoties uz to, ka tika saņemts apstiprinājums tam, ka Dombrovskis un ERAB bija iesaistīti vērienīgā krāpšanas afērā, Briselē Dombrovska reputācija netika iedragāta. Šķiet, ka visiem prātus bija aizmiglojis viņa varoņa statuss un stāsti par to, kā viņš izglāba Latviju no zviedriem. Tādējādi 2014. gadā Dombrovskis kļuva par Eiropas Komisijas viceprezidentu, paliekot amatā līdz 2019. gadam.

Šajā laikā es joprojām atrados trimdā un turpināju saņemt nāves draudus. Arī folklorists Ansis Ataols Bērziņš mēģināja bēgt no Latvijas uz Čehiju, tomēr Latvijas iestādes panāca viņa izdošanu un ielika viņu cietumā. Bērziņš neko nav nozadzis un nevienu nav noslepkavojis, tomēr viņš ir atļāvies publiski paziņot, ka „Parex” bankas naudu ir nozagusi krievu mafija un ka izdomātā „zviedru versija” ir klaji meli. Latvijas valdības propagandas kampaņai (gandrīz) izdevās „norakt” manu notikumu versiju un Bērziņa izteikumus, vienlaikus popularizējot Latvijas „veiksmes stāstu” starptautiskajos medijos. Tomēr realitātē valsts parāds divkāršojās, tad trīskāršojās, kamēr 15% iedzīvotāju aizbrauca no valsts, bet tie, kuri palika, grima aizvien lielākā nabadzībā. Atgādināšu, ka Latvijas valdībai nebija pienākuma glābt „Parex” banku un tāpēc tai nemaz nebija jāpalielina valsts parāds, bet pēdējā reize, kad 15% iedzīvotāju pameta valsti, bija 1944. gadā, kad Latvijā iebruka Sarkanā armija.

Jau tūlīt pēc Latvijas šķietamās neatkarības atgūšanas 1991. gadā par „Parex” banku sāka izrādīt interesi gan Krievijas mafijas tīkls un tajā iesaistītās Latvijas amatpersonas, gan bijušo VDK darbinieku izveidotais čaulas kompāniju un banku tīkls. Bankas glābšanas pasākumu laikā no 2008. līdz 2009. gadam „Parex” darbinieki un konti pārgāja uz „Ūkio Bank” Lietuvā (ar Putinu saistīta banka, kuru izlaupīja 2013. gadā un kuras izlaupīšanu daļēji piesedza ERAB), uz „ABLV Bank” Latvijā (banka, kuru ASV Valsts kase 2018. gadā iekļāva melnajā sarakstā par nelegālām darbībām Ukrainā un Moldovā un kurai tagad ir atļauts „pašlikvidēties”, jo ieceltais maksātnespējas administrators tika noslepkavots), un banku „Citadele” Latvijā (kas darbojas kā parasti, it kā nekas nebūtu noticis). Latvijas darboņi varētu būt arī atvēruši fiktīvu firmu kontus „Swedbank” un „Danske Bank” Baltijas filiālēs, dažu gadu laikā apgrozot tajos simtiem miljardu (pasvītroju – miljardu) dolāru un eiro.

Kopējais Latvijas nelegālajā tīklā atmazgātās naudas apjoms sastāda aptuveni triljonu (pasvītroju – triljonu) dolāru un eiro, kļūstot par līdz šim lielāko „melnās kases” darījumu vēsturē, par kuru neviens nav notiesāts, izņemot folkloristu, kurš atļāvās par to publiski apsūdzēt valdību. Tās ir pietiekami lielas summas, lai piekukuļotu tūkstošiem politiķu un žurnālistu visā Eiropas Savienībā un ASV, un vēl pietiekami daudz paliek pāri, lai mafija varētu iegādāties arī superjahtas.

Tās ir pietiekami milzīgas naudas summas, lai piekukuļotu ERAB, „Eurostat”, ECB un „Ernst and Young”. Es neesmu pārliecināts, vai viņi piesedz Latvijas kriminālos darboņus saņemto kukuļu dēļ. Tomēr viņi visi noteikti zina par šīm mahinācijām, bet šķiet, ka viņus neuztrauc tas, ka tādējādi viņi paši pārkāpj likumu. 2018. gadā „Eurostat” tīmekļa vietnē ievietotajā ziņojumā ir skaidri teikts, ka „Eurostat”, ECB un „E&Y” pārstāvji 2017. gadā kopīgi apmeklēja Latviju. Viens no apspriestajiem jautājumiem bija bankas „Citadele” kapitāla daļu pārdošana ERAB. Izrādījās, ka „Citadeles” privatizācija 2010. gadā bija fiktīva un līdzinājās „Parex” fiktīvajai privatizācijai 2009. gadā. Dombrovskis bija atbildīgs par abām šīm blēdībām, bet otro krāpšanu var acīmredzot daļēji uzskatīt par pirmās krāpšanās otro cēlienu. Pastāv slepena vienošanās (slepena sabiedrībai, bet ne „Eurostat”, ERAB, ECB, „E&Y”), lai apvērstu „Citadele” privatizāciju, par ko jāmaksā Latvijas nodokļu maksātājiem, kuri neko nenojauš par nevajadzīgo pakalpojumu, kas ļauj bankai „Citadele” izmantot ERAB kā fasādi, tādējādi nodrošinot sev nepelnītu uzticamību. Mēs jau 2010. gadā uzzinājām, ka puse no „Parex” aktīviem, kas nonāca „Parex”/„Reverta” bankā, bija fiktīvi. Tagad, pamatojoties uz šo 2018. gada „Eurostat” ziņojumu, mēs varam tikai prātot, vai arī otra „Parex” aktīvu daļa, kas nonāca bankā „Citadele”, varētu būt bijusi fiktīva. No atlikušajām Latvijas naudas atmazgāšanas tīklā iesaistītajām bankām „Citadele” ir vienīgā, kurai ir korespondentkonts ASV dolāros. Šis konts atrodas bankā „Citibank”, kas, domājams, nezina, ka ERAB nav patiesībā investējusi bankā „Citadele”.

Līdz šim ERAB, „Eurostat”, ECB un „E&Y” darbinieki ir ignorējuši visus manus tiešos mēģinājumus sazināties ar viņiem. Kad es lūdzu žurnālistiem viņiem piezvanīt, es zinu, ka viņi mani nomelno un atsakās apspriest pierādījumus, ko esmu savācis, jo acīmredzot viss, ko viņi dara ar mūsu nodokļos nomaksāto naudu, ir ļoti slepens. Šāda izturēšanās ir ne tikai ļauna, bet arī muļķīga, jo viņi sevi kompromitē. Piemēram, Eiropas Komisija lūdza Latvijai privatizēt „Parex” un „Citadele”, bet tad Eiropas Komisijas birojs „Eurostat” ļāva Latvijai pārkāpt noteikumus, īstenojot fiktīvas pagaidu privatizācijas. Kāda tam bija jēga? Bez tam krāpti galvenokārt tiek Latvijas nodokļu maksātāji un investori, kas vēlas iegādāties Latvijas obligācijas. Lielākais investors, kas uzpērk Latvijas obligācijas, ir ECB. ECB ir iesaistīta sazvērestības shēmā, kurā krāpj pati sevi!

Šobrīd 2019. gada septembrī Dombrovskis Briselē ir tikpat populārs kā vienmēr, lai gan Latvijā tikai 9% vēlētāju atbalsta viņa politisko partiju. Šomēnes viņš tika paaugstināts amatā un tagad ir kļuvis par Eiropas Komisijas izpildviceprezidentu. Rietumu žurnālisti, izņemot dažus, klusē par viņa saistību ar krāpnieciskiem darījumiem. Kad es žurnālistiem izskaidroju krāpniecisko shēmu Dombrovkis-ERAB-„Eurostat”-„Parex”-„Citadele”, viņi parasti atbild, ka „tas nav svarīgi”, un tad viņi publicē rakstus par daudz nenozīmīgākiem skandāliem. Jautājums paliek atklāts, kāpēc viņi klusē? Vai tā ir korupcija, bailes vai arī viņi vienkārši neko nesaprot no grāmatvedības?

Cik daudz naudas krievu mafijai ir jānozog un Latvijas darboņiem ir jāatmazgā, lai plašsaziņas līdzekļi un Eiropas Komisija pievērstu tam uzmanību? Runa vairs nav tikai par narkotikām un seksa verdzeņu kontrabandu. Runa ir par valsts valdības graušanu un karu sākšanu, kā to izdarīja Latvijas korumpētie darboņi Ukrainā. Spāņu žurnāls „Interviu” apsūdzēja pašu Dombrovski sešu miljonu eiro kukuļa pieņemšanā par kataloniešu separātistu kūdīšanu, tādējādi gandrīz izraisot karu Spānijā. Ir baisi iedomāties, ka Kremlis var iedot sešu miljonu eiro lielu kukuli tūkstošiem Eiropas politiķu un mēģināt iznīcināt ikvienu Eiropas valsti, un tam joprojām paliek pāri nauda, ņemot vērā milzīgo apritē esošo nelegālās skaidrās naudas daudzumu. Ir pienācis laiks veikt neatkarīgu izmeklēšanu, lai censtos noskaidrot, nevis to, vai Dombrovskis tiešām organizēja krāpniecisko shēmu kopā ar ERAB, jo tas jau ir apstiprinājies, bet gan to, kāpēc Eiropas Komisija uztic Kremļa ieliktenim tik nopietnu atbildību.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *