Eurostat pret Latviju un Maltu

Es esmu politiskajā trimdā esošs trauksmes cēlējs par lielāko finanšu noziegumu Latvijas vēsturē un pārzinu ekonomikas un valsts pārvaldes stāvokli Maltā – esmu guvis būtisku ieskatu kāda Eiropas Komisijas direktorāta, kuram mēs uzticamies, kaitnieciskajās darbībās.

Raksta autors: trimdā esošais Parex bankas trauksmes cēlējs Džons Kristmass (John Christmas)

English and Russian translations available

Eiropas Savienības statistikas birojs „Eurostat” atrodas Luksemburgā un nodarbina 800 cilvēku, kuri no mūsu nodokļos samaksātās naudas saņem 58 miljonus eiro gadā. Saskaņā ar Eurostat tīmekļa vietnē minēto „demokrātiskas sabiedrības nespēj pienācīgi funkcionēt bez stabilas, uzticamas un objektīvas statistikas bāzes”. Tomēr Eurostat diemžēl sadarbojas ar patvaļīgi izvēlētām politiskajām partijām, viltojot statistikas datus par valsts parādu.

LATVIJA: Parex banka bija lielākā banka Latvijā.

Es pieņēmu piedāvājumu kļūt par tās attiecību vadītāju ar Rietumvalstīm, un mans uzdevums bija pārliecināt Rietumvalstu baņķierus par to, ka Parex banka nav saistīta ar krievu mafiju. Tomēr darba sapulcēs es uzzināju, ka banka izsniedz milzīgus krāpnieciskus aizdevumus noziedzniekiem un ka šie aizdevumi pārsniedz bankas kapitālu. Parex banku, kurā galvenokārt bija čaulas sabiedrību noguldījumi no Krievijas un Ukrainas, izlaupīja krievu mafija.

Vēlāk Spānijas kriminālvajāšanā pret Tambovskajas mafiju Parex banka tika atzīta par naudas atmazgātāju. Tambovskajas mafija bija vardarbīga heroīna tirgotāju un seksa verdzeņu suteneru banda no Sanktpēterburgas, kas vēlāk kļuva par Vladimira Putina politisko partiju „Vienotā Krievija”.

Es iesniedzu sīkāku informāciju par virkni finanšu krāpniecību auditoriem, tostarp EY Baltics un EY Global, taču tā tika ignorēta. 2005. gadā es to iesniedzu aptuveni sešiem dažādiem Latvijas valdības departamentiem un tiku mutiski informēts, ka tiesībsargājošās iestādes strādā Parex bankas labā par kukuļiem. Pēc tam es tiku padzīts trimdā no Latvijas ar izteiktiem nāves draudiem. Ne krāpniecība, ne draudi tā arī netika izmeklēti.

Kā kas tāds varēja notikt Eiropas Savienībā? Tas varēja notikt Eurostat akceptētās nozieguma slēpšanas kampaņas dēļ, kura turpinās arī 2020. gadā.

Latvija slēpa Parex bankas izlaupīšanu, nacionalizējot un pēc tam 2009. gadā it kā privatizējot Parex banku Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) īpašumā. ERAB apgalvoja, ka veikusi Parex bankas uzticamības pārbaudi un, konstatējot, ka Parex banka ir vērtīga, iegādājusies tās akcijas. Tomēr vēlāk nopludinātais pārdošanas konsultanta „Nomura” ziņojums vēstīja, ka banka privatizācijas brīdī bija atzīta par krāpniecisku un bezvērtīgu. Nīderlandes valdība man apstiprināja, ka tika veikta viltus privatizācija. Latvijas valdība pārliecināja ERAB iegādāties bezvērtīgās akcijas, slepeni apņemoties veikt reverso darījumu par lielāku naudas summu, tādējādi pasargājot zagļus un palielinot nodokļu maksātāju kopējos zaudējumus. Viņi to dēvēja par „pārdošanas iespējas līgumu”. Turklāt tam arī tika piešķirts valsts noslēpuma statuss, kas nozīmē, ka par to zināja tikai ERAB, politiskā partija „Vienotība” (tagad – „Jaunā Vienotība”) un Eurostat, un par šīs informācijas izpaušanu tiktu ierosināts kriminālprocess.

Ikviens, kurš ir apguvis grāmatvedības pamatprincipus, noteikti zina, ka slepus kādam maksāt, lai iegādātos no sevis bezvērtīgus aktīvus, tādējādi viltojot savus ieņēmumus un parādu, ir krāpšana. Šāda veida krāpšana tika veikta dažos no publiski zināmākajiem krāpniecības gadījumiem cilvēces vēsturē, tostarp Enron.

Tas, ka ERAB ir krāpnieciska un korumpēta, nav nekāds pārsteigums. Iestādei, kuru dibināja sociālisti, lai palīdzētu Austrumeiropas valstīm atgūties no sociālisma, nebija loģiska pamata. Turklāt tai tika piešķirta tiesiskā imunitāte, un tā netiek uzraudzīta.

2010. gadā ERAB Latvijā organizēja otro lielo krāpšanu, privatizējot Parex bankas pēcteci Citadele banku. Saskaņā ar dziļi Eurostat vietnē „noraktu” ziņojumu, kas netika minēts ne Citadele bankas gada pārskatā, ne valdības un ERAB preses relīzēs, šim darījumam nākotnē slepus tiks veikts reversais darījums. Tā rezultātā Latvijas nodokļu maksātāji un kreditori atkal tiks apkrāpti un kopējā no Parex bankas izlaupītā summa joprojām nav zināma.

Visbeidzot – 2020. gadā – 11 gadus pēc tam, kad sākās ERAB–Eurostat slēptā krāpniecība – es atradu žurnālistu, kuram Eurostat piekrita atbildēt. Eurostat nevēlējās runāt ne ar mani, ne citiem žurnālistiem, kuri par to jau bija runājuši. Es sarakstījos ar šo jauno žurnālistu, kurš savukārt sarakstījās ar Eurostat. Esmu uzzinājis Eurostat sniegtos šo krāpšanu akceptēšanas nepatiesos argumentus, kas sagrāva Latvijas ekonomiku.

Eurostat apgalvo, ka 2009. gadā, kad tika parakstīts Parex–ERAB darījums, un 2010. gadā, kad tika noslēgts Citadele–ERAB darījums, nebija noteikumu par pārdošanas iespējas līguma izpaušanu. 2012. gadā noteikumi mainījās, paredzot, ka valstīm ir jāinformē Eurostat par garantijām, taču nav jāizpauž tas nodokļu maksātājiem un kreditoriem, kamēr garantijas netiek realizētas. Tas ir radījis situāciju, lai līdzīgi kā šajā gadījumā, viena negodīga politiskajā partija var likt valdībai arī nākotnē apņemties veikt slepenus garantijas maksājumus bez citu politisko partiju ziņas.

Pārdošanas iespējas līgums ir garantijas paveids. Kad 2014. gadā tika realizēts Parex bankas pārdošanas iespējas līgums, Latvijas valdība zaudēja aptuveni 100 miljonus eiro, maksājot ERAB par Parex bankas pārdošanas reversā darījuma veikšanu. Tas īsu brīdi izskanēja medijos, kuros joprojām netika minēta mana trauksmes celšana, taču raksti tika rakstīti tā, lai tas izklausītos pēc parasta darījuma.

Mēs varam pieskaitīt šos 100 miljonus summai, kas pazuda no Parex bankas, pie nodokļu maksātāju zaudējumiem, kas saskaņā ar Eurostat un valdības sniegto informāciju sastādīja 800 miljonus eiro, taču, tā kā mums joprojām nav zināma visa informācija un Citadele–ERAB krāpšana turpinās arī 2020. gadā, iespējams, ka šī summa sasniedza 4 miljardus eiro – Parex bankas aktīvu kopsummu.

Kādēļ gan lai Parex bankas oligarhi nozagtu tikai 800 miljonus Parex bankas aktīvu, nevis visus 4 miljardus? Viņi kontrolē valdību un zināja, ka pret viņiem netiks ierosināta tiesvedība. Turklāt viņiem bija pietiekami daudz laika no manas trauksmes celšanas 2005. gadā līdz ERAB darījumam 2009. gadā zagt, cik vien uziet.

Tomēr neatkarīgi no tā, vai nozagti tika 800 miljoni vai četri miljardi, vai cita summa, Eurostat loģika ir absurda. Eurostat izliekas, ka nezināja, vai 2009. gadā noslēgtais pārdošanas iespējas līgums tiks realizēts līdz pat 2014. gadam, kad tas tika realizēts. Tomēr tieši šis pārdošanas iespējas līgums bija vienīgais iemesls, kāpēc ERAB iegādājās Parex bankas akcijas. Ja netiktu realizēts pārdošanas iespējas līgums, tā zaudētu 100% ieguldījumu.

Paturiet prātā, ka Latvijai nebija jāzaudē nauda un bankas glābšanas operācijas un slēpšanas pamatā bija korupcija. Valdībai nebija jāveic bankas glābšanas operācija. Pat tad, kad valdība to tomēr veica, tā varēja atgūt naudu, iesūdzot tiesā indivīdus, kuri to nozaga, un auditorus. Pat tagad, 2020. gadā, vēl nav par vēlu naudu atgūt, jo slēpšana joprojām turpinās. Ja Latvijas valdība paziņotu, ka Parex bankas aktīvi tika nozagti un ka iepriekšējās valdības apgalvojumi par to, kā Parex bankas kraha iemesls bija ASV un Zviedrija, ir meli, valdība varētu veikt pasākumus, lai atgūtu naudu un nomaksātu lielu daļu valsts parāda.

Arī tas, ka Eurostat ir auditora EY partneris, ir absurdi. EY, uzzinot par manu trauksmes celšanu, sadusmojās uz mani. Tas attiecas arī uz maniem kontaktiem ar EY Baltics Rīgā un EY Global Londonā. Tie paši auditori Rīgā parakstīja Parex bankas 1998. līdz 2008. gada pārskatus, un katru gadu šie pārskati bija nepatiesi. Pēc tam 2008. gadā EY parakstīja gada pārskatus gan Parex bankai, gan ABLV Bank, kad sākās Parex bankas glābšanas operācijas un konti un darbinieki pārgāja uz ABLV. Pēc tam no 2008. līdz 2018. gadam EY parakstīja ABLV gada pārskatus, kas piedzīvoja krahu, jo ASV Valsts kase to iekļāva melnajā sarakstā, Latvijas valdība nolēma ļaut ABLV pašlikvidēties pēc tam, kad ierosinātais neatkarīgais administrators tika nošauts ar automātu, un ļaut EY pārraudzīt likvidācijas procesu.

Kad Eurostat 2017. gadā apciemoja Latviju, lai sastādītu 2018. gada ziņojumu, kas atklāja, ka Citadele bankas privatizācija bija krāpnieciska gluži kā Parex bankas privatizācija, uzminiet nu, kurš tika uzaicināts pavadīt Eurostat? EY pārstāvji! Eurostat ir jāstrādā Eiropas nodokļu maksātāju labā, lai sniegtu mums patiesu informāciju. Tas nedrīkst sadarboties ar EY, lai slēptu patiesību.

Un, nu, uz nākamo upurvalsti – Maltu

2016. gada aprīlī Panamas dokumenti vēstīja, ka divas augstas valdības amatpersonas – abas no Darba partijas – ir nodibinājušas ārzonas uzņēmumus, lai saņemtu kukuļus saistībā ar valsts energouzņēmumu „Enemalta”, kas noslēdzis līgumu ar privātsabiedrību „Electrogas”. Valdība izdarīja spiedienu uz Valletas banku, kur tai pieder 25% akciju, izsniegt aizdevumu Electrogas, lai finansētu aptuveni 370 miljonu eiro vērtu projektu. Korumpēti darījumi saistībā ar Enemalta motivēja kādu Pilatus Bank darbinieku celt trauksmi, sniedzot informāciju publicēšanai izcilam žurnālistam, kurš pēc publikācijas gāja bojā automašīnas sprādzienā, un galvenais aizdomās turamais bija galvenā Electrogas amatpersona.

Tajā pašā laikā 2016. gada augustā Eurostat akceptēja Darba partijas pieprasījumu izveidot Maltas Attīstības banku (Malta Development Bank) kā valstij piederošu banku, kas varētu aizņemties vienu miljardu eiro ar valdības galvojumu un nereģistrēt šīs saistības lietvedībā. Darba partija nolēma, ka iegūt naudu projektiem no Valletas bankas ir pārāk sarežģīti un pretrunīgi, un tādēļ Malta Development Bank varētu būt ērtāka iespēja turpmākiem projektiem. Eurostat arī šajā situācijā atbalstījusi vienu politisko partiju iepretim pārējām. Pateicoties Eurostat, Darba partija var iegūt finansējumu saviem projektiem, par to neinformējot nodokļu maksātājus un kreditorus, līdz gadus vēlāk varētu nākt gaismā informācija, ka naudu nozaga organizēti noziedzīgie grupējumi. Nodokļu maksātājus un kreditorus gaida liels pārsteigums, kad tie būs spiesti maksāt galvojumu.

Šāda veida aizdošanas novēršana ir iemesls, kura dēļ Eiropas Komisija liek dalībvalstīm privatizēt aizdevējus. Pretējā gadījumā Eiropa kļūs par Ķīnu, kur bankas kontrolē korumpētas valdības amatpersonas, kuras izsniedz milzīgus aizdevumus nerentablu projektu finansēšanai, lai ģenerētu slēptas komisijas maksas. Taču Eurostat, kas ir Eiropas Komisijas direktorāts, rīkojas pretrunā ar Eiropas Komisijas mērķiem.

SECINĀJUMI: Eiropas žurnālistiem un aktīvistiem ir jārīkojas, lai liktu Eurostat mainīties.

Ja valdības aizņemas naudu, šis parāds ir jāpublisko. Ja valdība apgalvo, ka privatizējusi aktīvus, tomēr valdībai ir slepens pienākums veikt reverso darījumu, tā uzskatāma par krāpniecību.

Es gadiem esmu cīnījies ar izaicinājumu ieinteresēt sabiedrību šajā problēmā, galvenokārt tādēļ, ka cilvēki, kuriem nav izglītības grāmatvedībā, neaptver šīs krāpniecības smagumu. Tomēr nav jēgas likt dalībvalstīm privatizēt uzņēmumus, ja pastāv iespēja slepeni veikt reverso darījumu. Valdības var pilnībā viltot valsts parāda datus ar šāda veida krāpniecību. Mums klātos labāk, ja mēs apgalvotu, ka valdībām vispār nav jāziņo par valsts parādu.

Ieviesīsim Eiropas Savienībā patiesību un godīgumu! Tas nāks par labu visiem godīgajiem nodokļu maksātājiem un obligāciju ieguldītājiem. Vienīgie, kam tas kaitēs, būs korumpētie, laupītāji un nodarījumu slēpšanas meistari.

Džona Kristmasa raksts „Rūdīts blēdis kļūst par Eiropas Komisijas izpildviceprezidentu” ir pieejams angļu, latviešu un krievu valodā.


John’s other article Confirmed Fraudster becomes European Commission Executive Vice President is available in English, Latvian and Russian languages.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *